Monētas priekšpuse (averss)
 

Monētas centrā atveidots etnogrāfiskā tērpā ģērbies jātnieks ar labajā rokā paceltu lodi, no kuras dažādos virzienos šaujas deviņas zibens bultas, ap zirgu mākoņi un lietus lāses; lejasdaļā puslokā uzraksts: "KALĒJS KALA DEBESĪS, OGLES BIRA DAUGAVĀ."

 

Monētas aizmugure (reverss)
 

Monētas augšdaļā – latviešu etnogrāfisko rotu un lietus lāšu atveids, lejasdaļā – uzraksts 5 EURO un villaine, uz kuras vainags un rotaslietas, pa labi – gadskaitlis 2017. Augšā puslokā uzraksts "ES PAKLĀJU VILLAINĪTI, MAN PIEBIRA SUDRABIŅA."

 

Monētas josta
 

Uzraksti LATVIJAS BANKA un LATVIJAS REPUBLIKA, atdalīti ar rombveida punktiem.

 

Kalējs kala debesīs,

Ogles bira Daugavā;

Es paklāju villainīti,

Man piebira sudrabiņa.

 

Dainas rindas, kas iekaltas Latvijas Bankas latviešu tautasdziesmām veltītajā kolekcijas monētā, ir poētisks vēstījums, papildināts ar mākslinieka Edgara Folka zīmējumiem. Monētas aversā bārdains jātnieks senlatviešu varoņa tērpā raida uz visām pusēm ugunīgus zibeņus. Savukārt monētas reversā zemē klātajā sagšā no debesīm birst sudraba rotaslietas.

 

Skarbais vīrs zirgā personificē dabas stihiju, kas nes ražībai un labklājībai nepieciešamo debesu veldzi. Latviešu mitoloģijā šo debesu kalēju dēvē par Pērkonu jeb Pērkoņtēvu, kam ir itin prāva ģimene – māte, meitas, dēli un arī vedekla. Daudzās tautasdziesmās pieminēti pat deviņi Pērkona dēli, kas ir arī stabulētāji un bungu sitēji. Pērkona meitas ir lietus radītājas, viņa sieva tāpat sijā lietu, bet spēj arī ducināt. Pērkoņtēva ieroči ir gan zobens, gan pātaga, arī dzelzs rīkste, lode, bulta un ugunīga milna. Viņa līdzinieku virkni citu tautu mitoloģijā aizsāk seno romiešu Jupiters un varenais sengrieķu Zevs. Par Pērkona popularitāti tagadējā Latvijas teritorijā liecina, piemēram, Daugavpils jezuītu 1734. gadā pierakstīts vērojums par Svēto Pērkonu, kuram lauka vidū nests medalus.

 

Pērkoņtēvs biežāk tikai pabaida un dod laukiem auglību lietus veidā. Sidrabiņa lāses veldzē augus, ļauj Rīgas meitām velēt zīda paladziņus un dara pilnākus zemnieku makus. Sudrabs pārtop saktās, aprocēs, gredzenos, piespraudēs, vainagos un citās rotās.

 

Dabas priekšmetu un dabas parādību personificēšana un dievināšana tautasdziesmās bijusi tik ierasta, ka Krišjāņa Barona (1835–1923) Dainu skapī, kas kopš 2001. gada ietverts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" (Memory of the World) Starptautiskajā reģistrā, šādām dainām gana liela vieta un kopā ar Pērkonu jeb Debesu kalēju rotājas Saule un Saules meitas, Mēness un zvaigžņu pulks. Dainu skapis, kas ir "Latvju dainu" – pirmā pilnīgā latviešu tautasdziesmu izdevuma (1894–1915) –oriģinālkartotēka, ietverts Latvijas Kultūras kanona sadaļā "Tautas tradīcijas", jo "Latvju dainu" tapšana bija viens no latviešu nācijas izveides pirmajiem soļiem. Tekstu klasifikācijas sistēma, kas radīta gandrīz 218 tūkstošiem dainu, ir ideāls tautasdziesmu iedalījuma paraugs, gan kārtojot tās pēc cilvēka mūža posmiem un rituāliem, gan izceļot darba, kara, gadskārtu svētku, mītiskās un nerātnās dziesmas.

 

Vārds "dainas", kas savulaik patapināts no lietuviešu valodas, kļuvis par atslēgas vārdu tautasdziesmu tradīcijai un Krišjāņa Barona veikumam un par latviskās identitātes simbolu. Dainu skapis tagad ir daļa no Latviešu folkloras krātuves materiālu krājuma un glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet mītiskās tautasdziesmas vēl arvien spēj suģestēt un ļauj reizēm palūkoties pasaulē gandrīz vai ar bērna acīm. Gaišās joslas mijas ar tumšajām gan dzīvē, gan dainās. Sudraba dzirksts liek pasaulei uzmirdzēt.